Ar tik mazu cilvēku skaitu varētu domāt, ka Arktika kļūs par plastmasas brīvu zonu, taču jauns pētījums liecina, ka tas nav pārāk tālu no patiesības. Pētnieki, kas pēta Ziemeļu Ledus okeānu, atrod plastmasas atkritumus visur. Kā raksta Tatjana Šlosberga no The New York Times, Arktikas ūdeņi šķiet kā izgāztuve plastmasai, kas peld līdzi okeāna straumēm.
Plastmasu 2013. gadā atklāja starptautiska pētnieku komanda piecu mēnešu ilga ceļojuma laikā apkārt pasaulei ar pētniecības kuģi Tara. Pa ceļam viņi ņēma jūras ūdens paraugus, lai uzraudzītu plastmasas piesārņojumu. Lai gan plastmasas koncentrācija kopumā bija zema, tā tika atrasta vienā konkrētā Grenlandes apgabalā un Barenca jūras ziemeļos, kur koncentrācija bija neparasti augsta. Viņi publicēja savus atklājumus žurnālā Science Advances.
Šķiet, ka plastmasa pārvietojas polu virzienā pa termohalīno griezienu — okeāna “konveijera lentes” straumi, kas nes ūdeni no Atlantijas okeāna lejteces uz poliem. “Grenlande un Barenca jūra ir strupceļi šajā polārajā cauruļvadā,” preses relīzē sacīja pētījuma vadošais autors Andress Kozars Kabaņass, pētnieks Kadisas Universitātē Spānijā.
Pētnieki lēš, ka kopējais plastmasas daudzums reģionā ir simtiem tonnu, kas sastāv no simtiem tūkstošu mazu fragmentu uz kvadrātkilometru. Mērogs varētu būt vēl lielāks, norāda pētnieki, jo plastmasa varētu būt uzkrājusies jūras gultnē šajā apgabalā.
Pētījuma līdzautors Ēriks van Sebille laikrakstā The Verge Reičelai van Sebillei sacīja: “Lai gan lielākā daļa Arktikas ir kārtībā, ir Bullseye, šis karstais punkts ar ļoti, ļoti stipri piesārņotiem ūdeņiem.”
Lai gan maz ticams, ka plastmasa tiks izmesta tieši Barenca jūrā (ledusaukstā ūdenstilpnē starp Skandināviju un Krieviju), atrastās plastmasas stāvoklis liecina, ka tā okeānā ir atradusies jau kādu laiku.
“Plastmasas fragmenti, kas sākotnēji var būt collas vai pēdas lieli, kļūst trausli, pakļaujoties saules gaismai, un pēc tam sadalās arvien mazākās daļiņās, galu galā veidojot šo milimetra lieluma plastmasas gabalu, ko mēs saucam par mikroplastmasu.” – Karloss Duarte, sacīja pētījuma līdzautors Kriss Mūnijs no laikraksta The Washington Post. “Šis process ilgst no vairākiem gadiem līdz gadu desmitiem. Tātad materiāla veids, ko mēs redzam, liecina, ka tas nonāca okeānā pirms vairākām desmitgadēm.”
Saskaņā ar Šlosberga teikto, katru gadu okeānos nonāk 8 miljoni tonnu plastmasas, un mūsdienās pasaules ūdeņos uzkrājas aptuveni 110 miljoni tonnu plastmasas. Lai gan plastmasas atkritumu daudzums Arktikas ūdeņos veido mazāk nekā vienu procentu no kopējā daudzuma, Duarte pastāstīja Muni, ka plastmasas atkritumu uzkrāšanās Arktikā ir tikai sākusies. Vairākas desmitgades plastmasas no ASV austrumiem un Eiropas joprojām ir ceļā un galu galā nonāks Arktikā.
Pētnieki ir identificējuši vairākus subtropu cirkulus pasaules okeānos, kur mēdz uzkrāties mikroplastmasa. Tagad bažas rada tas, ka šim sarakstam pievienosies Arktika. "Šī teritorija ir strupceļš, okeāna straumes atstāj gružus uz virsmas," preses relīzē sacīja pētījuma līdzautore Marija Luīze Pedroti. "Mēs, iespējams, esam liecinieki vēl viena atkritumu poligona veidošanās procesam uz Zemes, pilnībā neizprotot riskus vietējai florai un faunai."
Lai gan pašlaik tiek pētītas dažas perspektīvas idejas okeāna atkritumu attīrīšanai no plastmasas, jo īpaši Ocean Cleanup projekts, pētnieki preses relīzē secināja, ka labākais risinājums ir vispirms censties novērst plastmasas parādīšanos okeānā.
Džeisons Deilijs ir rakstnieks no Madisonas, Viskonsinas štata, kas specializējas dabas vēsturē, zinātnē, ceļošanā un vidē. Viņa darbi ir publicēti žurnālos Discover, Popular Science, Outside, Men's Journal un citos.
© 2023 Smithsonian Magazine Konfidencialitātes paziņojums Sīkfailu politika Lietošanas noteikumi Reklāmas paziņojums Jūsu konfidencialitāte Sīkfailu iestatījumi